d0gs.1s.lv

...

Ikvienam suņa īpašniekam ir dabiska vēlēšanās ne tikai saprast savu suni, bet panākt arī, lai četrkājainais draugs saprot viņu. Tāpat kā pasaulē nav divu pilnīgi vienādu cilvēku, nav arī pilnīgi vienādu suņu. Un, tā kā cilvēks uz mūsu planētas ir vienīgais ar augstu saprātu un loģiskas domāšanas spējām apveltītais radījums, tad viņš ir arī tas, kam jāmeklē iespējas saprast tās būtnes, ar kurām kopā viņš šo zaļo Zemi apdzīvo. Neviens, kam jelkad bijusi ciešāka saskarsme ar suni, nenoliegs, ka suns ir izcili saprātīgs dzīvnieks. Par to nav jābrīnās, jo kopš suņa domesticēšanas, tas ir, kopš suns no savvaļas vilka vai šakāļa pārvērsts par mājdzīvnieku, aizritējuši gadu tūkstoši. Cilvēks ir daudz darījis, lai šo savu uzticīgo līdzgaitnieku, sargu un palīgu padarītu maksimāli noderīgu un apmācītu dažādos "amatos". Šīs mācības iegūlušas suņu paaudžu atmiņā.

...

Vēsture

Līdz mūsdienām nonācis visai maz precīzas informācijas par dobermana šķirnes izcelsmi. Cita starpā viens no iemesliem ir tas, ka pirmo, šķirnes sākotnes suņu īpašnieki, kā jau tas bija pierasts sīkdzīvnieku audzēšanā, neveica nekādus pierakstus, jo visticamāk, nemaz nebija uzstādījuši sev mērķi – izveidot jaunu šķirni, bet aprobežojās ar suņu audzēšanu savām vajadzībām un šaura loka tirdzniecībai.

...

Ļoti sena šķirne. Tās sākumi meklējami Āzijā. Hau dinastijas kapenēs atrastās māla figūras neapstrīdāmi pierāda, ka jau pirms 1000 gadiem dzīvojuši suņi ar tipiskām čau-čau pazīmēm. Domājams, ka šķirnes īstākā dzimtene ir Mandžūrija, kur šos suņus galvenokārt izmantoja medībās. Ķīnā tos audzēja kā kažokādu dzīvniekus un jūdza arī kamanās. Valdnieku pilīs čau-čau audzēja kopā ar ārkārtīgi saudzētajiem, sargātajiem un lolotajiem pekiniešu šķirnes sunīšiem. 1887. gadā angļu augstmanis Lousdeilas grāfs atveda pirmo čau-čau uz Eiropu, lai to uzdāvinātu savai līgavai. Šķirne ātri iemantoja popularitāti, un jau 1895. gadā Kennelklubs atzina čau-čau par patstāvīgu šķirni. Bija radies jauns modes suns. Kopš tā laika interese par šo šķirni pieaugusi visā pasaulē.

...

Bokseris ir samērā jaunas šķirnes suns, taču tai ir dziļas saknes sirmā senatnē. Mūsu bokseru tāltālie senči, domājams, bijuši senās Romas kaujassuņi. Ir zināms, ka viduslaikos Vācijā bijuši spēcīgi, muskuļoti suņi, ko ņēmuši līdzi lāču medībās, kur tie ar platajiem, medījuma sagrābšanai piemērotajiem žokļiem, bijuši medniekiem krietni palīgi. Tomēr tikai aizpagājuša gadsimta otrajā pusē Vācijā tika nodibināts bokseru audzētāju klubs. Nebija viegli izselekcionēt viendabīgu tipu no suņiem, kam senčos bija gan Brabantas buļļkodējs, ko Beļģijā un Vācijā izmantoja kā cīņas suni, gan Dancigas buļļkodējs, gan mastifs, angļu buldogs un, iespējams, arī Bordo dogs. Aptuveni līdz 1890. gadam vācu bokseris bija smagnējs, diezgan ļumīgs suns. Tāds sākotnējais bokseris tika izstādīts Minhenē 1895. gadā. 1904. gadā beidzot bija izstrādāts standarts un kopš tā laika pēc rūpīga selekcijas darba izveidots noturīgs boksera tips, kādu mēs to pazīstam šodien: vidēja auguma suns ar reljefu, bet ne smagu muskulatūru, vingru kvadrātveida korpusu, brīvām, elegantām kustībām. Raksturīgākais šajā sunī ir viņa galva ar paīsu, strupu purnu (salīdzinājumā ar galvas garumu 1:3), mazliet uzrautu degunu, mēreni uz priekšu izbīdītu zodu, lūpas ap zodu cieši sakļautas, sānos izveidojot ieapaļu trijstūri. Obligāta iezīme ir melna "maska" ap purnu un tādas pašas "brilles" ap tumšajām, ļoti izteiksmīgajām acīm. Vaigos pa vienai vai divām gareniskām grumbām. Augstā, ieapaļā piere gluda, tās vidū starp acīm tikko jaušams vertikāls padziļinājums. Sakodiens ar nedaudz uz priekšu izvirzītu apakšžokli, tomēr lūpām pilnīgi jānosedz zobi. Kakls pagarš, sauss. Mugura muskuļota, taisna, ar vieglu noslieci no krustiem uz īsi apgriezto asti. Krūtis platas un dziļas, vēders uz iegurni skaistā līnijā samērīgi pievilkts. Kājas spēcīgas, priekškājas paralēlas, pakaļkājām labi izteikts apakšējās locītavas leņķis. Ķepām pirksti savilkti "kamoliņā". Kustības brīvas, atsperīgas, dinamiskas. Šajā sunī viss ir harmonisks un skaists, gluži kā lieliski attīstīta vieglatlēta augumā. Iespējams, ka muskuļu rotaļa zem ādas, kas, sunim kustoties, atgādina labi trenēta sportista ķermeni, ierosinājusi dot tam boksera vārdu. Bet varbūt tam par cēloni bijis šīs šķirnes suņu iecienītais cīņas paņēmiens - aktīvi izmantot priekškājas. Par to, kā radies tik savdabīgs nosaukums, daudz spriedelēts, nonākot pat līdz tādam vulgārismam, ka suņa galva salīdzināta ar boksa cimdu vai ringā smagi cietuša boksera fizionomiju. Manuprāt, ikviens, kas kaut reizi ielūkojies šī suņa lielajās, tumšajās, gandrīz cilvēciskajās acīs un tā tīri vai pētnieciskajā "sejas" izteiksmē, sašutumā noraidīs minētos salīdzinājumus.

...