Bokseris ir samērā jaunas šķirnes suns, taču tai ir dziļas saknes sirmā senatnē. Mūsu bokseru tāltālie senči, domājams, bijuši senās Romas kaujassuņi. Ir zināms, ka viduslaikos Vācijā bijuši spēcīgi, muskuļoti suņi, ko ņēmuši līdzi lāču medībās, kur tie ar platajiem, medījuma sagrābšanai piemērotajiem žokļiem, bijuši medniekiem krietni palīgi. Tomēr tikai aizpagājuša gadsimta otrajā pusē Vācijā tika nodibināts bokseru audzētāju klubs. Nebija viegli izselekcionēt viendabīgu tipu no suņiem, kam senčos bija gan Brabantas buļļkodējs, ko Beļģijā un Vācijā izmantoja kā cīņas suni, gan Dancigas buļļkodējs, gan mastifs, angļu buldogs un, iespējams, arī Bordo dogs. Aptuveni līdz 1890. gadam vācu bokseris bija smagnējs, diezgan ļumīgs suns. Tāds sākotnējais bokseris tika izstādīts Minhenē 1895. gadā. 1904. gadā beidzot bija izstrādāts standarts un kopš tā laika pēc rūpīga selekcijas darba izveidots noturīgs boksera tips, kādu mēs to pazīstam šodien: vidēja auguma suns ar reljefu, bet ne smagu muskulatūru, vingru kvadrātveida korpusu, brīvām, elegantām kustībām. Raksturīgākais šajā sunī ir viņa galva ar paīsu, strupu purnu (salīdzinājumā ar galvas garumu 1:3), mazliet uzrautu degunu, mēreni uz priekšu izbīdītu zodu, lūpas ap zodu cieši sakļautas, sānos izveidojot ieapaļu trijstūri. Obligāta iezīme ir melna "maska" ap purnu un tādas pašas "brilles" ap tumšajām, ļoti izteiksmīgajām acīm. Vaigos pa vienai vai divām gareniskām grumbām. Augstā, ieapaļā piere gluda, tās vidū starp acīm tikko jaušams vertikāls padziļinājums. Sakodiens ar nedaudz uz priekšu izvirzītu apakšžokli, tomēr lūpām pilnīgi jānosedz zobi. Kakls pagarš, sauss. Mugura muskuļota, taisna, ar vieglu noslieci no krustiem uz īsi apgriezto asti. Krūtis platas un dziļas, vēders uz iegurni skaistā līnijā samērīgi pievilkts. Kājas spēcīgas, priekškājas paralēlas, pakaļkājām labi izteikts apakšējās locītavas leņķis. Ķepām pirksti savilkti "kamoliņā". Kustības brīvas, atsperīgas, dinamiskas. Šajā sunī viss ir harmonisks un skaists, gluži kā lieliski attīstīta vieglatlēta augumā. Iespējams, ka muskuļu rotaļa zem ādas, kas, sunim kustoties, atgādina labi trenēta sportista ķermeni, ierosinājusi dot tam boksera vārdu. Bet varbūt tam par cēloni bijis šīs šķirnes suņu iecienītais cīņas paņēmiens - aktīvi izmantot priekškājas. Par to, kā radies tik savdabīgs nosaukums, daudz spriedelēts, nonākot pat līdz tādam vulgārismam, ka suņa galva salīdzināta ar boksa cimdu vai ringā smagi cietuša boksera fizionomiju. Manuprāt, ikviens, kas kaut reizi ielūkojies šī suņa lielajās, tumšajās, gandrīz cilvēciskajās acīs un tā tīri vai pētnieciskajā "sejas" izteiksmē, sašutumā noraidīs minētos salīdzinājumus.
Īsā, gludā, cieši piegulošā spalva drīkst būt visās dzeltenrudās nokrāsās, sākot ar kastaņbrūnu un beidzot ar palsi dzeltenīgu (priekšroka skaistuma konkursā dodama intensīvai rudi dzeltenai nokrāsai), otrs atļautais krāsas variants ir regulāras tumšas, vēlams melnas svītras uz rudā fona. Svītras ir "skuju" rakstā, vienmērīgi sadalītas pa visu ķermeni. Balts rotājums uz purna, krūtīm, kakla un ķepām nav peļams, ja tas nepārsniedz 1/3 ķermeņa platības un neveido plankumus. Balts kažoks ar dzelteniem vai svītrainiem plankumiem, kā arī gluži melns nav pieļauts.
Vācu bokserim ir ļoti dzīvs, sangvinisks temperaments, jautra, rotaļīga daba, kas saglabā rotaļīgumu līdz dziļam vecumam. Tas ir gaužām zinātkārs suns, bezgala pieķērīgs ne vien saimniekam, bet visiem sava "bara" locekļiem, ļoti mīl bērnus, ir kaislīgs sportists, modrs sargsuns, viegli padodas jebkurai dresūrai (ieskaitot slīcēju glābšanu), uz kuru viņu nespiež ar varu. Visas šīs īpašības un piedevām īsā, gludā spalva, kas prasa tikai minimālu kopšanu, padara bokseri par ideālu suni pilsētas apstākļos.
